19. gs. Plostniecība
19. gadsimtā upes krasti, sākot no Doles salas, visgarām Ķengaragam un līdz pat Sarkanajiem spīķeriem, bija burtiski piedzīti plostiem. Tos pludināja no Daugavas augšteces – pa 10–15 tūkstošiem katru gadu.
Līdz rudenim baļķus vajadzēja sašķirot, apstrādāt gateros un pēc tam ar kuģiem nogādāt Eiropas ostās.
Kravu apgrozījuma ziņā Rīgas ostai līdz revolūcijai nevarēja līdzināties neviena cita visā Krievijā, bet koksnes tirdzniecībā tā bija pirmajā vietā pasaulē.
1818 – 1833 Oficiāli pastāv Daugavas loča amats. Upes posmā no Čeļicas (pie Ikšķiles) līdz Ķengaragam uz katra upes satiksmes līdzekļa obligāti jāatrodas locim. Rumbulas posteņa loči bija pārsvarā Doles, Salaspils, Ikšķiles, Mazjumpravas muižu zemnieki.
19. gs. 2. puse
- 1826. g. apkaimes zemnieki iegūst uzvārdus
- 1864. g. Salaspils muižai bez muižas centra un zemnieku mājām pieder arī Nolpes sala, Mārtiņsala, .bijusī pasta stacija, Čuibes krogs. Dvēseļu skaits – 1016
- Dzelzceļa līnija gar tag. Dārziņiem uzbūvēta 1861. g. (Rīga – Dinaburga). Pirmā pietura pēc Rīgas – Kurtenhofa (no 1925. g. Salaspils). Pietura Dārziņi – no 1960. g.
- 1870. g. Čuibes krogā atver pirmo skolu kurlmēmiem latviešu bērniem no Vidzemes un Kurzemes guberņām
Kapsila kapi
Kapsila kapi atrodas Taču ielā. Šobrīd tos sauc Kapsila kapi, bet u burts ir pazaudēts padomju laikā, pareizi būtu Kapusila kapi.
Kapsila kapsētā atrodas Pirmajā pasaules karā un Brīvības cīņās kritušo Brāļu kapi.
Bijušā Katlakalna pagasta Kapusila kapsētā (saukta arī par Rumbulas kapsētu) 1935. gada oktobrī atklāja pieminekli pēc Katlakalna draudzes padomes dāmu komitejas ierosinājuma. Finansējumu un uzstādīšanu nodrošināja Brāļu kapu komiteja un Rīgas pilsētas valde.
Piemineklis godina Brāļu kapus, kuros guldīti Pirmā Pasaules karā (1914 – 1918) un Brīvības cīņās (1919 – 1920) kritušie 44 karavīri. Kritušo karavīru mirstīgās atliekas no dažādām vietām Daugavas krastos, pēc Katlakalna jaunatnes izglītības biedrības ierosinājuma un tai līdzdarbojoties, atraka un pārapbedīja uz Kapusila kapiem 1933. gadā. Piemiņas svētbrīdi vadīja Rīgas Garnizona draudzes mācītājs Jānis Tēriņš, pirmā valsts prezidenta Jāņa Čakstes znots, un Rīgas lauku prāvests Vilis Roznieks. No apbedītajiem pieci latviešu karavīri krita 1919. gada oktobrī bermontiādes laikā un to kapa vietas sākotnēji atradās pie Mazjumpravas muižas. Kritušo karavīru personības līdz šim nav tikušas noskaidrotas.
Betona obeliskā iestiprināta smilšakmens plāksne ar tekstu:
Latvijas Atbrīvošanas un Pasaules karā 44 kritušo karavīru piemiņai. Nevienam nav lielākas mīlestības, kā kad viņš savu dzīvību nodod par saviem draugiem.
Turpat blakus atdusas arī 1941.gadā NKVD nomocītie upuri, kuri tika zvērīgi nogalināti Dreiliņos.
Kapsēta patlaban jauniem apbedījumiem ir slēgta, arī tiem senajiem Dārziņu iedzīvotājiem, kuriem šeit ir dzimtas kapi.
Vēsturisko informāciju sagatavoja Rihards Pētersons.
20. gs. 1. puse
Kapsētā ir apbedīti vietējie Dārziņu iedzīvotāji arī tādas personības kā zinātniece Aina Mūrniece, pretvēža zāļu izgudrotāja.
1949.g. 25. marts
No Salaspils pagasta mājām Čuibas mājām izsūtītas Olga un Maiga Brasliņas.
Avoti
- Lilita Vanaga «Salaspils novads», Salaspils, 2011
- Enciklopēdija «Rīga», Rīgas Galvenā enciklopēdiju redakcija, Rīga, 1988
- Enciklopēdiskā vārdnīca, Latvijas enciklopēdiju redakcija, Rīga, 1991
- riga.lv
- apkaimes.lv
- lv.wikipedia.org/wiki/Dārziņi